Mūsu nedzirdīgo olimpisko izlasi boulingā trenēja un uz Olimpiskajām spēlēm līdzi bija Karīna Maslova. Tā kā nedzirdīgo aprindās viņa ir pilnīgi nepazīstama, tad “Kopsolī” uzdeva viņai dažus jautājumus ne tikai par boulingu.
Cik ilgi jau strādājat ar nedzirdīgajiem boulingistiem? Kā kļuvāt par viņu treneri?
– Trīs mēnešus pirms Olimpiādes Latvijas Nedzirdīgo sporta federācija (LNSF) sazinājās ar mani un paziņoja: pirmo reizi nedzirdīgo boulinga komanda brauks uz Olimpiādi ar treneri. Jautāja, vai es varu uzņemties sastādīt sagatavošanās treniņ -programmu, kā arī braukt līdzi komandai uz Olimpiskajām spēlēm Turcijā.
Vai komunikācijai ar spēlētājiem nav šķēršļu?
– Protams, ka sākumā bija ļoti grūti, jo komandā visi dalībnieki ir nedzirdīgi, un neviens nav pat vājdzirdīgs. Rīgā treniņos ļoti daudz palīdzēja tulks Andris Ķirsons, bet uz Olimpiādi komanda aizbrauca bez tulka.
Centos iemācīties zīmju valodu, ļoti daudz vārdu jau māku parādīt, un man patīk attīstīties. Bet valodu apgūšanai ir vajadzīgs laiks, it īpaši boulingā, kur situācija var mainīties pēc katra metiena un trenerim ir ļoti ierobežots laiks, lai paspētu pieņemt lēmumu un paskaidrotu to spēlētājam – ir tik daudz specifisku vārdu un apzimējumu. Laika sarakstīties nav. Jāprot skaidrot ātri un saprotami, lai spēlētājs nepieļautu kļūdu.
Ceru, ka līdz nākamajai Olimpiādei, ja man atkal uzticēs vadīt komandu, LNSF atradīs iespēju palīdzēt man apgūt zīmju valodu atbilstošā līmenī, vai arī uz Olimpiskajām spēlēm brauksim tulka pavadībā.
Kā vērtējat mūsu boulingistu startu Olimpiādē? Vai visi nostartēja atbilstoši savam līmenim, spējām?
– Latvijas boulinga izlasei nekad nav bijusi ilga sadarbība ar treneri, var teikt, ka šoreiz tā bija komandas pirmā īstā sadarbība ar treneri. Tādēļ spēlētājiem ir liels informācijas trūkums un spēlētāji ir pieraduši spēlēt paši. Vienmēr vajadzīgs laiks, lai pierastu, ka tagad tev blakus ir treneris un tam jāuzticas. Bet visa komanda nospēlēja daudz augstākā līmenī nekā agrāk.
Labākais starts bija meitenēm dubultspēlēs – 7. vieta (1.vieta starp Eiropas Savienības komandām!) – mūsu meiteņu divnieks ir ļoti spēcīgs – nākotnē varētu pretendēt jau uz medaļām gan dubultspēlēs, gan individuāli. Anita Valdmane treneru vidū tika atzīta par vienu no tehniskākajām spēlētājām turnīrā, bet Līva Vaivade iekļuva TOP 24 finālā – tas Latvijai uz šodienu ir labākais sasniegums.
Vīriešiem starts neveiksmīgs pirmajā dienā dažādu apstākļu dēļ, lepojos, ka neviens nenolaida rokas, un visās pārējās dienās nospēlēja daudz labāk, dažreiz pat virs savu spēju robežas. Finansējuma trūkuma dēļ vīriešu komanda diemžēl bija nepilnā sastāvā, tāpēc savā galvenajā disciplīnā startēt nevarēja.
Kas jādara, lai uzlabotu rezultātus?
– Sagatavošanās svarīgām sacensībām jāsāk vismaz 7 mēnešus iepriekš. Ir vajadzīgs labs ekipējums. Mūsu boulinga spēlētāji to gādāja paši, cik nu katrs spēja. Piemēram, Korejai katram komandas loceklim bija vismaz 5 – 6 bumbas, bet mūsējiem – labi ja viena, dažiem pat tādas nebija.
Kā mūsu boulingisti izskatījās uz citu valstu fona?
– Līmenī – mums ir lielas iespējas cīnīties par godalgām! Mums ir labi, talantīgi sportisti komandā. Vajadzīgas ir tikai zināšanas, spēlētāju darbs un finansējums. Pirmo es varu nodrošināt, otro, cik redzēju, mūsu spēlētāji gatavi paveikt, nu un trešais ir atbildīgo instanču darbs. Tā ka cerēsim uz to labāko.
Paldies par interviju un veiksmi turpmāk!
Plašāk lasiet laikraksta “Kopsolī ” 2017. gada septembrī 9. numurā.
Avots: www.lns.lv